dēsōlātĭo — Lewis & Short
dēsōlātĭo, ōnis, f.desolo,
I a desolating, desolation (eccl. Lat.).
I Abstr.:
in sua desolatione,Vulg. Baruch, 4, 33; Salv. Gub. Dei, 6, p. 214: templi, Hilar. in Psa. 58, 7 al.—
II Concr., a desert, Vulg. Jer. 7, 34; id. 44, 22.