1. vĭrĕo — Lewis & Short
vĭrĕo, ui, ēre, v. n.,
I to be green or verdant (syn. viridor).
I Lit.:
alia semper virent, alia, hieme nudatā, verno tempore tepefacta frondescunt,Cic. Tusc. 5, 13, 37:
fronde virere novā,Verg. A. 6, 206:
quo viret uva jugo,Prop. 2, 34 (3, 32), 78:
quod pubes hederā virente Gaudeat,Hor. C. 1, 25, 17:
summa (montis) pinu,Ov. F. 5, 382:
lucus,id. M. 14, 837:
agellus,Hor. A. P. 117:
stagna musco,Verg. G. 4, 18:
circa ilicibus virentem Alburnum,id. ib. 3, 146:
pectora felle,Ov. M. 2, 777: metalla Taygeti, of the green Spartan marble, Mart. 6, 42, 11; 9, 76, 9.—
II Trop., to be fresh, vigorous, or lively; to flourish, bloom:
vegetum ingenium vivido pectore vigebat, virebatque integris sensibus,Liv. 6, 22, 7; cf. Hor. C. 1, 9, 17:
Chia,id. ib. 4, 13, 6:
dum virent genua,id. Epod. 13, 4:
aetas populi Romani viruit,Flor. 1, 22:
ut novus serpens ... solet squamā virere recenti,Ov. M. 9, 267:
virium gloriā virente florere,Just. 4, 4, 5.